Galvenā lapa Lapas karte

18.11.2017

 

Saule Jaunavas zīmē

                       
 

Simbols - vārda izcelsme - no sengrieķu "sumbolon" ienācis latīņu valodā, bet šī vārda sākotne ir vēl senāks veids "sumballein", kas burtiski tiek tulkots kā "mest kopā". Sākotnēji šis vārds ir nozīmējis kādu priekšmeta daļu, piemēram, salauztu gredzenu, kuru satiekoties diviem cilvēkiem, kam katram piederēja puse, izmantoja kā patiesās atpazīšanas zīmi. Mūsdienās jēdzienam "simbols" ir divas nozīmes. Pirmkārt, tas ir kāda priekšmeta vai lietas attēls, zīme, kura darbojas it kā šīs lietas vārdā un kam var pat nebūt ne vismazākās ārējās līdzības ar pašu lietu; un tikpat labi simbols var būt pilnīgi abstrakta līdzība (piemēram, pūce simbolizē gudrību). Otra simbola nozīme ir rakstveida zīme, kura apzīmē kādu īpašību, lielumu vai norisi - tie ir alfabēta burti, piederības zīmes, cipari, nošu zīmes vai tamlīdzīgi, arī astroloģijā, alķīmijā vai maģijā lietotās zīmes.

Saruna vai stāsts par simboliem ir patiesība stāsts bez beigām. Katrs vārds un jēdziens, pat katrs burts ir kaut ko svarīgu vēstošs. Būtisks un nozīmīgs var kļūt jebkas, kas atrodas mums apkārt. Simboli ir ļoti dzīvi. Tie ir reiz bijušās vienotās valodas saglabājušās atmiņas vai nojausmas par to. Bieži simbolu valodu dēvē par dievišķu, jo tā mums atklāj Dieva būtību. Simbolos ir slēptas dziļas zināšanas, kodētas zināšanas. Simbols ir ne tikai zīme, attēls, bet arī kāda būtne vai tēls, kurš ir kas vairāk par virspusējo, ārēji redzamo.

Simbols ir dzīva, sakrāla mīta sastāvdaļa un tai pat laikā arī pakāpiens uz mītu. Tas ir kā noslēpumaina sala salu arhipelāgā - viena zīme, tēls vai burts mīta tekstā. Gan diezgan tālu atrodas šīs salas no mūsu ikdienas. Daudzi mīti un simboli mūsu ikdienībā ir primitivizēti un dažkārt pat vulgarizēti. Labākajā gadījumā pāri palicis vien sižets.

Šai laikā, kuru jau varam dēvēt par Jauno jeb Ūdensvīra laikmetu, mēs vēl arvien no jauna un citādā veidā saskaramies ar domu un izjūtu, ka Kosmoss ir daudzveidīgu dzīvu būtņu pārpilns - tajā mīt gan dēmoni, gan svētlaimīgi eņģeļi un ne tikai tie vien. Zvaigžņu kari, harpijas un citplanētiešu ceļojumi, noslēpumaini mahatmas, Visuma vēstneši, milži un kentauri, pūķi un gigantiski kukaiņi - mūsu acu priekšā norisinās ti kgrandiozas pasauļu cīņas un tik neaptveramas cilvēku upurēšanas akcijas, bet senlaiku upurēšanas rituāli tiek dēvēti par mežonīgiem un pirmatnējiem - mūsdienu kinovalodas iespējas ļauj materializēties daudzām reiz tikai nojaušamām būtnēm. Taču tik retais, kas izmanto noslēpumainus sižetus un it kā viegli atpazīstamus tēlus un simbolus, patiesībā ir spējuši un tiekušies iedziļināties tajos pēc būtības.

Bet kas tad patiersībā ir mīts un, kas ir simbols tajā? Tā ir arhetipiska plūsma, dzīva, garīga kādas kultūras straume, kas plūst dzīlēs un izlaužas virspusē gan politikā un ekonomikā, gan sadzīvē, amatniercībā un mākslā. Taču mīta reālās saknes ir slēptas dziļi sakrālā un ārēji neredzamā būtībā. Kad mēs tiecamies izzināt mītu dziļo valodu, pasaule pamazām sāk iegūt dzīvību, mūsu izpratne pilnīgojas - izrādās, tā ir plūstoša un elpojoša. Tomēr šīs izpausmes nav ārējā taustāmā pasaulē jūtamas. Tās vairāk pazīstamas nevis fiziķiem, bet astrālo pasauļu ceļotājiem, dzejniekiem, mūziķiem, māksliniekiem un mistiķiem. Ar šīm pasaulēm reiz saskārušies Ovīdijs un Homērs, Dante, Svifts un Sent-Ekziperī, Hakslijs un Urzula le Gvīna, Leonardo da Vinči un daudzi citi neparastie ceļotāji.

Simbols ir mūžīgā izpausme laicīgajā. Simbolu pasaule ir atbilstību pasaule.

Uz Augšu