Laika jēdziens astroloģijā

Laiks ir Saturns. Tā ir līnijā veidota straume, kas ved no pagātnes nākotnē. Pats Saturns ir vērsts pagātnē. Planētas Saturna iekšējā sfērā darbojas Saturna laikā. Izņēmumi var būt Mēness, Saule un Marss - Šīm planētām nav laika plūduma. Tās darbojas konkrētā brīdī (mirklī). Darbība notiek, rodoties impulsam, tā ir acumirklīga. Marss un Saule aktivizē cilvēku tagadnē un tas nedomā par pagātni un nākotni. Venera ļauj Saulei darboties ārpus laika. Tas ir tilts citā pasaulē, kuru saucam par mūžību (bet tā nav bezgalība). Pasaule, kurā likumi nedarbojas. Visas jūtas, kuras rada Venera, ir ārpus laika, iekšienē. Laika tekošā izjūta netiek pazaudēta. Jupiters ir organizēts laikā. Tas palīdz orientēties telpā. Cilvēks ar stipru Jupiteru labi izprot arī laiku (likumu). Merkurs ir organizēts laikā. Tas loti pakļaujas Saturna likumiem. Visas planētas, kuru simbolā ir krusts (+), pakļaujas laikam. Mēness var būt, var nebūt. Tas ir šī mirkļa iedarbības vērts un iet cauri laikam. Pagātne sajūk ar nākotni. Akcents uz pagātni. Augstākās planētas- Urāns vienmēr tiecas nākotnē, Neptūns ir pagātne, tagadne un nākotne- tas neatšķir laikus. Tie visi ir katrā mirklī. Ārpus laika ir Plutons. Plutona laiks sniedzas tālu prom aiz bezgalības, tas ir bezgalībā un tai pašā laikā centrā. Tādēļ Plutons ir pats reālākais tagadnes laika rādītājs. Tieši pašlaik viss izkustas un transformējas.

Tātad Saturns, Jupiters, Venera un Merkurs pakļaujas Saturna likumam un darbojas pakļaujoties tā laikam. Laiks tiek organizēts. Cilvēks dzīvo, balstoties uz savu un senču pieredzi, atmiņām. Atskaite veidojas, balstoties uz pagātni- tā kā bijis pagātnē- pozitīvi vai negatīvi, tā arī atpazīstam notikumus un atbilstoši rīkojamies. Katra darbība balstās uz iepriekšējās (ko prognozējot var ņemt vērā). Ķēdei ir visi posmi. Jupiters mazāk nekā Saturns skatās pagātnē. Tas izjūt tagadni un virzās uz priekšu. Tas var nekontrolēt savu laiku. Mērķis ir nākotne, bet  atmiņas - pagātne. Darbība ir vērsta uz nākotni. Jupiters redz cēlo, dodot  tam, kas pelnījis, kuram pienākas.

Merkurs redz darbības turpinājumu, secību, tas nespēj būt vienvirziena. Tas jauc, miksē visu pagātnē, ieliekot to nākotnē. Tas ir kustīgs. Merkura laiks ir kā koks, kam no stumbra (Saturna) debesīs iestiepjas daudzi zari.

Saule un Marss neatpazīst laiku, tiem būtisks konkrēts mirklis. Nav loģikas ilgstošai darbībai. Īpaši Saule. Esi vesels - tas domāts tagad - Saule. Tādēļ tā ceļ tālus plānus, kurus vēlāk var pārkāpt. Arī Marss.Tam parādās impulss un darbība izraujas aiz plānu robežas. Saturna loģika liek visus darbus pabeigt. Bet ne Marsam, ne Saulei nav stabilas loģikas. Saulei un Marsam ir priekšstats par nākotni, bet nav piesaistes pie šī priekšstata vai šīs apjaustās nākotnes.

Mēness kā bērns ir tagadnē, taču viegli maina pagātni, tagadni, nākotni. Tai nav apziņas sadalījuma. Varbūt gan sapņainība nākotnē, gan intuīcija, kā atmiņas no pagātnes. Mēness ir caurs laiks. Caur tagadni plūst pagātne un nākotne. Viss ir aktuāls. Būtiskais tagadne un emocionālā vide, kas veido nākotni no  pagātnes. Pagātne nav stabila, atmiņa emocianāla un slēpta paver to, ko vēlas izrakt. Pagātne ir kārtaina kūka. Mēness ir Saturna rāmjos un nespēj mainīt pagātni.

Tātad iekšējie spēki nav Saturna rāmjos. Urāns var sagriezt laiku (0 punktā). Urāna ātrums un intensitāte ir tik augsti, ka dažās sekundēs cilvēks var iegūt vairāku dzīvju pieredzi. Tas var mainīt notikumu loģiku. Nākotni pārdzīvo tā it kā tā jau notiktu pašlaik. Mutācija, reforma, revolūcija. Rodas jaunas tradīcijas. Īsā laikā tiek pārdzīvota liela pieredze. Ideāls, sapnis ir vērtīgāks par pašreizējo  mirkli. Tā prātā dzīvo sapnis par brīnumu ar vienu mājienu izmainīt pasauli. Fiziskā plānā tas rada pārvērtības. Garīgā jomā pēkšņi lieli atklājumi. Radīšana. Mocarts.

Neptūns - pagātne, tagadne, nākotne. Te saplūst reālā dzīve ar sapņiem. Īpaša personīga pasaule. Jaunības jūtas mijas ar tagadnes reālo dzīvi un sapņiem, virtuālo pasauli kuru katrs esam sev uzbūruši, ne materiālā laikā , ne fiziskā telpā.

Jauki vienmer ir tur, kur mēs neesam.

Plutons ir tālu aiz Saturna. Un tam vispār nav loģikas. Tas ārda notikumu secību. Plutons ir griba, kura veido jaunu pasauli. Aktīvs Plutons noārda loģisko plūsmu laikā un noved to līdz šim brīdim, kuram nav ierobežojumu. Ja reiz ko dara, tad nav nekā cita svarīgāka. Visa dzīve šajā darbā. Visa kaisle, visas vēlmes ir šī mirkļa darbībā.

Venera ļaujas ilgstošai un stabilai darbībai. Tas ir dziļums. Cilvēka iekšējais balsts. Tas nerodas no praktiskā, no loģiskā. Tas eksistē vienmēr, katrā dzīves mirklī. Bet vai tie ir laikā, telpā, tās ir jūtas , sajūtas un ir brīvas, pakļautas Saulei, tātad sev.  Tieši Venera ļauj iziet aiz laika robežām.

Pāreja uz ]·[  Prozerpīni. Cita pasaule, kurā ir radīšana un cits seku turpinājums.